Divdesmit trešais aprīlis.

Es šodien sapratu, ka:

• izrunāties ar dažiem cilvēkiem ir tik labi, ka laika vienkārši nav.

• prāts pats sevi prot prasmīgi sakārtot.

• stresošana par stresu mūs iedzen vēl lielākā stresā.

• atmest lieko un tēlošanu ir neiespējami, ja pie tā ir pierasts, bet tas ir izdarāms.

• cilvēki mainās, un reizēm ir jāspēj būt ļaunam pat pret savu bijušo labāko draugu. Ja tas vairs nav tas pats cilvēks, ar ko draudzējies, tas vairs nekad nebūs tā, kā bija.

• NEKAD un NEKĀDOS APSTĀKĻOS nedrīkst dzīvot pagātnē. Drīkst atcerēties, bet ne dzīvot un atkal to pārmalt, kā arī nākotni var izfantazēt un paplānot, bet ne gaidīt uz lielo un diženo KAUT KO.

• ir viegli tā vienkārši būt. Neko neizdomāt, būt tik viegli kā smilšu graudiņam vējā.

• esmu pārāk sevi iemīlējusi, lai nodarītu pāri, lai gan gadās justies pārāk slikti un drūmi.

• nenotiekot kustībai uz priekšu, tu nestāvi, bet gan kāpies atpakaļ, jo pārējais (un pārējie) skrien uz priekšu!