Divdesmit otrais aprīlis.

Es šodien sapratu, ka:

• vienīgais ceļš ir augšup, lai gan tas liek vilties un sāpina. Vajag tā vienkārši rāpties augšā un nepadoties, kaut pāri kalniem un līķiem.

• es lepojos ar to, ka esmu citādāka nekā pārējie, un šī būšana citādam ir vienīgais veids, kā kļūt par personību.

• traki lēmumi manā prātā netiek pieņemti spītības, bet gan sāpju un tieksmes pēc morālās barības dēļ.

• "rītdiena nekad nepienāks, Džeimsam nav par ko sērot." /Prāta Vētra

• rutīna mani iedzen sasodītā depresijā un depresija mani iedzen šausmās pašai par sevi. Un jā, rutīna man ir tas pats, kas jūras cūciņām penicilīns.

• slimīga reliģija un ticējumi, kā arī paražas ir kaut kas vēl briesmīgāks nekā aizspriedumi pret kāda tipa cilvēkiem.

• cilvēks, ar kuru nemaz neesmu tik tuvu pazīstama, ir man izglābis dzīvību. Divreiz. Un morālā ziņā.

• mēs piedzimstam, lai nomirtu. Dzīve ir sarkasma pilna un ironiska, mīl melno humoru un spēlējas ar mums kā ar sestajiem.

• par spīti aplauzieniem, vēl aizvien ticu savai sirdsbalsij un nebaidos doties uz mērķi, jo zinu, ka mana nolāpītā veiksme man visu sagādās.

P.S. Pateiksiet, ka esmu muļķīte tad, kad pabeigšu Oksfordu un būšu iekarojusi pasauli!