- kopības sajūta, satīrot Latviju un sev tuvo apkārtni, ir vienkārši apburoša.
- mēs patiesībā nekad nezinām, kas notiek mums blakus, un tas ir tik skumji. Daudziem tik tiešām interesē tikai ārzemēs esošais.
- cilvēki mainās un patiešām ievērojami. Sakot, ka tu nespēj mainīties, rodas jautājums - kā tad beidzi čurāt biksēs?
- centīšos cilvēkus VĒL mazāk vērtēt pēc rāmjiem un aizspriedumiem, jo aiz citu uzliktā priekšstata patiesībā slēpjas burvīgs cilvēks.
- ienīstu ziemu, pavasaris un vasara manī atgriež vēlmi dzīvot un meklēt jautrību un piedzīvojumus.
- vienas dienas laikā mans raksturs mainās vienkārši drastiski, lai gan tam nav nekāds iemesls.
- muļķīšu ceļā ir akmeņi, bet ģēniju ceļmalās (neceļos) šķietami naudas kalni.
Es vakarnakt sapratu, ka man pietrūkst stipras, vīrišķīgas būtnes klātbūtnes un dažbrīd es jūtos tik neizsakāmi vientuļa, ka vēlos rāpot pa sienām, lai gan lielāko dienas daļu esmu laimīga. Un... Lai gan esmu pārpārēm individuāliste.
P. S. Laikam es esmu galējību, melns-balts un pretpolu cilvēks. Un šī pašas psihoanalīze man palīdz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru