Divdesmit devītais aprīlis.

Es šodien sapratu, ka:

• te kaut kur dzimst spilgta personība. Kā es.

• fotogrāfijas māksla ir vislabākais veids kā izpausties un atbrīvoties.

• cilvēku baros reizēm jūtos tā, it kā darbotos saplīsis radio, kurš raida visas stacijas reizē.

• viss Universs ir sadevies rokās, lai Tev palīdzētu (bet tikai tad, ja tiešām gribi!).

• es zinu, ko nākotnē vēlos darīt. Un esmu pārliecināta vismaz par diviem variantiem.

• esmu pārāk spītīga, lai vasarā sēdētu mājās vai kaut tikai atrastos savā rajonā, jo es mīlu Rīgu, esmu atkarīga no tās, un tas nav pārejoši.

• samierināties ar savu likteni ir smieklīgi un banāli. Nē, tā nevar padoties - jebkurš taču var panākt visu, ko grib! Tikai jādara un jācenšas, un jātic. Un jāmīl to, ko dari!

• par spīti nākotnes vēlmēm un spozmei, es dzīvoju šim brīdim un šai dienai.

• diemžēl, lai kā Tev negribētos atzīt, vienīgais ceļš ir augšup! Pārējie ir grāvji un purvi.

Divdesmit trešais aprīlis.

Es šodien sapratu, ka:

• izrunāties ar dažiem cilvēkiem ir tik labi, ka laika vienkārši nav.

• prāts pats sevi prot prasmīgi sakārtot.

• stresošana par stresu mūs iedzen vēl lielākā stresā.

• atmest lieko un tēlošanu ir neiespējami, ja pie tā ir pierasts, bet tas ir izdarāms.

• cilvēki mainās, un reizēm ir jāspēj būt ļaunam pat pret savu bijušo labāko draugu. Ja tas vairs nav tas pats cilvēks, ar ko draudzējies, tas vairs nekad nebūs tā, kā bija.

• NEKAD un NEKĀDOS APSTĀKĻOS nedrīkst dzīvot pagātnē. Drīkst atcerēties, bet ne dzīvot un atkal to pārmalt, kā arī nākotni var izfantazēt un paplānot, bet ne gaidīt uz lielo un diženo KAUT KO.

• ir viegli tā vienkārši būt. Neko neizdomāt, būt tik viegli kā smilšu graudiņam vējā.

• esmu pārāk sevi iemīlējusi, lai nodarītu pāri, lai gan gadās justies pārāk slikti un drūmi.

• nenotiekot kustībai uz priekšu, tu nestāvi, bet gan kāpies atpakaļ, jo pārējais (un pārējie) skrien uz priekšu!

Divdesmit otrais aprīlis.

Es šodien sapratu, ka:

• vienīgais ceļš ir augšup, lai gan tas liek vilties un sāpina. Vajag tā vienkārši rāpties augšā un nepadoties, kaut pāri kalniem un līķiem.

• es lepojos ar to, ka esmu citādāka nekā pārējie, un šī būšana citādam ir vienīgais veids, kā kļūt par personību.

• traki lēmumi manā prātā netiek pieņemti spītības, bet gan sāpju un tieksmes pēc morālās barības dēļ.

• "rītdiena nekad nepienāks, Džeimsam nav par ko sērot." /Prāta Vētra

• rutīna mani iedzen sasodītā depresijā un depresija mani iedzen šausmās pašai par sevi. Un jā, rutīna man ir tas pats, kas jūras cūciņām penicilīns.

• slimīga reliģija un ticējumi, kā arī paražas ir kaut kas vēl briesmīgāks nekā aizspriedumi pret kāda tipa cilvēkiem.

• cilvēks, ar kuru nemaz neesmu tik tuvu pazīstama, ir man izglābis dzīvību. Divreiz. Un morālā ziņā.

• mēs piedzimstam, lai nomirtu. Dzīve ir sarkasma pilna un ironiska, mīl melno humoru un spēlējas ar mums kā ar sestajiem.

• par spīti aplauzieniem, vēl aizvien ticu savai sirdsbalsij un nebaidos doties uz mērķi, jo zinu, ka mana nolāpītā veiksme man visu sagādās.

P.S. Pateiksiet, ka esmu muļķīte tad, kad pabeigšu Oksfordu un būšu iekarojusi pasauli!

Divdesmit pirmais aprīlis.

Es šodien sapratu, ka:

• kopības sajūta, satīrot Latviju un sev tuvo apkārtni, ir vienkārši apburoša.

• mēs patiesībā nekad nezinām, kas notiek mums blakus, un tas ir tik skumji. Daudziem tik tiešām interesē tikai ārzemēs esošais.

• cilvēki mainās un patiešām ievērojami. Sakot, ka tu nespēj mainīties, rodas jautājums - kā tad beidzi čurāt biksēs?

• centīšos cilvēkus VĒL mazāk vērtēt pēc rāmjiem un aizspriedumiem, jo aiz citu uzliktā priekšstata patiesībā slēpjas burvīgs cilvēks.

• ienīstu ziemu, pavasaris un vasara manī atgriež vēlmi dzīvot un meklēt jautrību un piedzīvojumus.

• vienas dienas laikā mans raksturs mainās vienkārši drastiski, lai gan tam nav nekāds iemesls.

• muļķīšu ceļā ir akmeņi, bet ģēniju ceļmalās (neceļos) šķietami naudas kalni.

Es vakarnakt sapratu, ka man pietrūkst stipras, vīrišķīgas būtnes klātbūtnes un dažbrīd es jūtos tik neizsakāmi vientuļa, ka vēlos rāpot pa sienām, lai gan lielāko dienas daļu esmu laimīga. Un... Lai gan esmu pārpārēm individuāliste. 

P. S. Laikam es esmu galējību, melns-balts un pretpolu cilvēks. Un šī pašas psihoanalīze man palīdz.

Divdesmitais aprīlis.

Es šodien sapratu, ka :

• viena pati nevaru izdzīvot vētrās.

• man ir vienalga, ko citi teiks. Dzīvoju sev un ģērbjos sev.

• esmu pārpārēm individuāliste, un tas man nemaz netraucē dzīvot.

• man ir trīs Dievi, un divi no viņiem ir cilvēki.

• citiem, iespējams, šķietu noslēpumaina, lai gan esmu pavisam vienkārša.

• tava elpa ir visapbrīnojamākā mūzika un tās smarža mani dzen kapā.

• manī ir īpašība, ko sauc par spīts+slinkums+bailes.

• sadegu citu cilvēku dēļ, un gribētu palīdzēt visiem, kuriem sāp, tikai nezinu - kā lai to izdara...